2021. gada 28. februārī Rokaižu pansionātā pārtrūka Ilgmara Petrovica dzīves pavediens. Gandrīz 85 gadu garumā nostaigātais dzīves ceļš aizsākās Apriķu pagasta Īpašu mājās 1936. gada 11. aprīlī. Kaut arī darba gaitas saistījās ar Aizputi,  atvaļinājumi un mūža nogale tika aizvadīti lauku mājās. Tur dzīvojot, varēja nodoties saviem vaļaspriekiem-mazdārziņam, sēņošanai, biškopībai. Viņš mēdza teikt: ”Bišu saime ir tas pats kas ģimene, tā prasa rūpes, bet sniedz arī lielu gandarījumu.” Ilgmars bija arī kaislīgs mednieks. Meža balsīs viņš vilināja ieklausīties arī citus cilvēkus. Atceros, ka viņš mūs, savus kolēģus, rudeņos veda uz mežu klausīties briežu aurus.

Izglītību nākošais direktors ieguvis tolaik LPI Fizikas matemātikas fakultātē neklātienē. Līdztekus studijām darba gaitas Aizputes 8-gadīgajā skolā, tad no 1969. gada kļuvis par jaunuzceltās vidusskolas direktoru. Direktora amatā nostrādājis 16 gadus. Ilgmaram rūpēja skolas labklājība, viņš centās nolasīt labu skolotāju komandu, un nereti lepojās ar savu kolēģu sasniegumiem. Tāpat viņam rūpēja skolotāju dzīves apstākļi. Padomju laikā tikt pie dzīvokļa nebija vienkārši, bet direktors iespēju robežās centās visiem palīdzēt.

Skolotājiem visvairāk paliks atmiņā direktora prasme saliedēt kolektīvu. Neaizmirstami ir skolā rīkotie atpūtas pasākumi, ekskursijas. Ilgmars prata iekļauties kolektīvā, bija jautrs, dziesmas mīlošs, nebaidījās no vienkārša darba. Ja vajadzēja, palīdzēja skolas personālam veikt ikdienišķus saimnieciskus darbus. Ekskursijās palīdzēja iekārtot atpūtas vietu, uzsliet teltis. Vēl viens no viņa hobijiem bija deja. Jaunībā dejojis kopā ar savu dzīvesbiedri sarīkojuma un tautiskās dejas, darba gados Aizputes vidusskolā arī pats vadījis sarīkojumu deju kolektīvu. Direktors katru gadu saviem skolotājiem dāvināja Līgo svētkus. Ormaņkalnā pie Avotiņa bija viņa gādāts ugunskurs, neiztrūkstoša alus mučele. Gāja, kurš gribēja(un gribētāju netrūka). Līgo dziesmas skanēja līdz rīta gaismai.

Kaut arī aktīvās darba gaitas Ilgmars beidza MFR Kurzeme, sirdī viņš vienmēr palika skolotājs. Visu mūžu dzīvoja līdzi notikumiem skolā, bija neiztrūkstošs skolā rīkotajos pasākumos, kuros labprāt dalījās atmiņās ar jaunākajiem kolēģiem.

Kopš 1960. gada vienmēr līdzās bija dzīvesbiedre Zigrīda, ārste. Lielākais balsts mūža baltajās un nebaltajās dienās.  Kopā dejots, kopīgas ekskursijas uz Krimu un Kaukāzu, kopīgi kāpts kalnos un braukts pa ūdeņiem. Izaudzināti divi dēli, kopīgas rūpes un prieks par mazbērniem, kopīgs ceļš uz pēdējo mājvietu – Rokaižu pansionātu.

Tagad Tu, Ilgmar, esi devies mūžības ceļos. Domās Tevi pavada Aizputes vidusskolas kolektīvs, bijušie kolēģi. Atmiņās mums vienmēr kopā būt.